„Dieva tautas pacietība, kas ar ticību pacieš ikdienas pārbaudījumus, ir tas, kas liek virzīties uz priekšu Baznīcai,” apgalvoja pāvests Francisks pirmdienas rīta Svētajā Misē. „Pacietība nav padevība, tā ir kas cits” – teica pāvests, komentējot svētā Jēkaba vēstuli, kurā skan aicinājums: „Uzskatiet to par lielu prieku, ka jūs piemeklē dažādi pārbaudījumi”.

Francisks norādīja, ka pacietība panest pārbaudījumus, lietas, ko nevēlamies, liek nobriest mūsu dzīvei. Tas, kuram nav pacietības, vēlas visu tūlīt, visu ātri. Tas, kurš šo pacietības gudrību nepazīst, ir kaprīzs kā bērni, un nekas viņiem neliekas labs. Cilvēks, kuram nav pacietības, ir cilvēks, kas neaug, kas paliek kaprīzs kā bērns, kas neprot pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir. Tas ir viens no kārdinājumiem: kļūt kaprīziem. Otrs kārdinājums tiem, kuriem nav pacietības, ir visvarenība vēlēties tūlīt kādu lietu, kā tas notiek ar farizejiem, kas prasa Jēzum zīmi no debesīm. „Viņi vēlējās izrādi, brīnumu”, teica pāvests.

„Viņi jauc Dieva darbības veidu ar burvja darbības veidu. Bet Dievs neizturas kā burvis, Dievam ir savs veids kā iet uz priekšu. Dieva pacietība. Arī Viņam ir pacietība. Ikreiz, kad mēs ejam pie Izlīgšanas sakramenta, dziedam himnu Dieva pacietībai! Bet kā Kungs nes mūsu uz saviem pleciem, ar kādu pacietību, ar kādu pacietību! Kristīgajai dzīvei ir jānotiek uz šīs pacietības mūzikas, jo tieši mūsu tēvu, Dieva tautas, to, kas ticējuši, mūzika ir bijusi tā, kas sekojusi bauslim, ko Kungs deva mūsu tēvam Ābramam: „Staigā manā priekšā un esi nevainojams!”

Pāvests atzīmēja, ka Dieva tauta ir daudz cietusi, tā ir tikusi vajāta, nogalināta, bet tai ir bijis prieks no attāluma sveikt Dieva apsolījumus. Francisks norādīja, ka šādai pacietībai mums ir jābūt pārbaudījumos – pieauguša cilvēka pacietībai, Dieva pacietībai, kurš nes mūs uz saviem pleciem. Un tā ir mūsu tautas pacietība:

„Cik pacietīga ir mūsu tauta! Arī šobrīd. Kad ejam uz draudzēm, atrodam cilvēkus, kuri cieš, kuriem ir problēmas, kuriem ir bērns-invalīds, vai kuri ir slimi, taču ar pacietību dzīvo tālāk. Mēs prasām zīmes, kā tie, par kuriem rakstīts Evaņģēlijā, kuri vēlējās zīmi. Viņi teica: „Dod mums zīmi!” Nē, viņi neprasa, bet prot lasīt laiku zīmes: viņi zina, ka tad, kad nobriest pumpuri, nāk pavasaris. Viņi to spēj atšķirt. Savukārt, nepacietīgie, kas attēloti šīsdienas Evaņģēlijā, kuri vēlējās zīmi, neprata lasīt laiku zīmes, un tāpēc neatzina Jēzu”.

Pāvests savu homīliju noslēdza, cildinot „mūsu tautas cilvēkus, cilvēkus, kuri cieš, kuri cieš no daudzām, daudzām lietām, taču no savām sejām neļauj pazust ticības smaidam. Tie ir cilvēki, kuriem piemīt ticības prieks.

„Un šie cilvēki, mūsu tauta mūsu draudzēs, mūsu institūcijās, daudzi cilvēki, ir tie, kas katru dienu ar savu svētumu ved uz priekšu Baznīcu. „Mani brāļi, uzskatiet to par lielu prieku, ka jūs piemeklē dažādi pārbaudījumi, zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada izturību. Bet izturībai ir jābūt pilnīgai, lai jūs būtu pilnīgi un nevainojami, un bez kāda trūkuma.” (Jk 1, 2-4). Lai Kungs mums visiem dod pacietību, priecīgu pacietību, darba pacietību, miera pacietību, lai dod Dieva pacietību, to, kas piemīt Viņam, un lai dod mums mūsu ticīgās tautas pacietību, kas ir tik izcila”.